Zelta RUDENS pēckāzu plānotājos
Ir saulaina zelta rudens diena. Lielākajai daļai koku lapas jau iekrāsojušās sarkani, dzelteni, oranži brūnos toņos. Tās vizuļo, spēlējas un šķiet, ka savā starpā rotaļājas, līdz brīdim, kad tās padodas un krīt...
Krīt kur nu kurā. Citu aizpūš tālumā vējš, cita turpat pie koka saknēm, cita - lietus peļķē, cita - kādam jautrītim uz deguna, cita - vēl nezina, kur krist.
Vai tas ir skumji? Nebūt nē! Arī koku lapām ir tikai vēl viens dzīves posms noslēdzies. Tās varonīgi padarījušas savu darbu ne tikai bagātinot ainavu, bet arī rūpējoties par mums visiem, sniedzot mums svaigu gaisu. Ar mums taču ir tāpat. Kāds dzīves posms noslēdzas un citas durvis atveras. BET...
Kā saglabāt to skaistumu, mirdzumu, mieru un rotaļīgumu, ko sniedz romantiskais zelta RUDENS?
Mums ir ideja! Izvēlies kādu no zelta RUDENS pēckāzu plānotājiem un saglabā zelta RUDENS sajūtu līdz pat nākamajam dzīves posmam, ko vēlēsies satvert, ieskaut un saglabāt atmiņās.
Ilzes zelta RUDENS piedzīvojums labākam noskaņojumam
Ilze bija tik tikko iepazinusies un satikusi savu tagadējo vīru Aigaru. Tolaik Aigars pēc pāris nedēļu draudzības, acīmredzot, bija nolēmis pārbaudīt Ilzi un uzdāvināja Ilzei lēcienu ar gumiju no Siguldas leģendārā vagoniņa. "Uh..." nodomāja Ilze, "Lēciens ar gumiju. Tieši tas, kas cilvēkam, kas baidās no augstuma, ir vajadzīgs."
Bet to skaļi teikt nedrīkstēja, Ilzei taču ļoti patika Aigars un Ilze gribēja, lai vismaz tikpat ļoti un vēl vairāk patiktu Aigaram. Tāpēc Ilzes reakcija bija pietiekami spilgta: "Ooo! Super! Tik forši! Nevaru sagaidīt! Kad brauksim?" Un Aigars teica: "Zelta rudenī. Apvienosim romantisko Siguldu ar īstu piedzīvojumu!" Sacīts darīts.
Tālajā zelta rudenī Ilze ar Aigaru nonāca Siguldā. Dienas garumā abi baudīja krāšņo ainavu, apskatīja Turaidas pili un lieliem soļiem devās pretim savam tā vakara piedzīvojumam - lēkšanai ar gumiju. Lēnām pie vagoniņa starta punkta sāka grozīties arī pārējie "drosminieki". Tā nu kādi 10 cilvēki kopā iekāpa vagoniņā un uz priekšu.
Sākumā instruktors izstāstīja, kas un kā jādara un tad teica: "Pirmie lec smagākie!" "Eh..." nodomāja Ilze, "Vēl tik ilgi jāuztraucas!" Bet, protams, skaļi neko nevarēja teikt un atlika tikai smaidīt un priecāties, lai parādītu Aigaram, cik "drosmīga" ir Ilze. Tajā pašā laikā arī pašam Aigaram rociņas kā apšu lapas palikušas, bet arī viņš bija ļoti "drosmīgs" un skaļi neko neteica, jo gribēja taču Ilzei ļoti patikt un galu galā - pats to bija izdomājis.
Tā viens pēc otra vagoniņu pameta "smagie". Līdz beidzot instruktors teica: "Kurš nākamais?" un Ilze, lieki nedomādama, teica: "Es!". Aigars bija pārsteigts, bet iedrošināja, ka, lai tik Ilze lec, būs jau labi. Ilze ne mirkli neizrādīja bailes vai satraukumu, kaut gan bikses jau gandrīz bija pilnas līdz malām. Ilze piegāja pie vagoniņa malas, klusumā pagaidīja kamēr uzliek visu inventāru un tad pajautāja: "Drīkst?" Instruktors teica: "Jā! Lec!" Un Ilze bez skaņas, kliedzieniem un elpas vilcieniem vienkārši izkāpa no vagoniņa un krita, acu skatienu vēršot zelta rudens virzienā uz vizuļojošajiem kokiem.
Aigars, vagoniņā palicis, nodomāja: "Ooo! Ilze gan ir drosmīga! Bez bļāvieniem, bez skaņas! Bāc! Bāc! Bāc! Man taču vēl jālec! Es arī tā varēšu?" Un tad, vienu cilvēku izlaižot, Ilze laimīgi sagaidīja arī Aigaru izlecam. Tiesa gan - ar skaņu un bļāvieniem. Abi bija ļoti priecīgi un kopīgi izlēma - nekad vairs.
Taču kopīgais piedzīvojums vienmēr kalpos par skaistām zelta rudens atmiņām! Tieši tādām, ko ievietot Pēckāzu plānotāja uzdevumā "Ekstrēmi".